Kāpēc plastmasas pārstrāde ir svarīga?

Plastmasas piesārņojums vairs nav tāla problēma - tas ir visur. Katru gadu aptuveni 11 miljoni tonnu plastmasas nonāk okeānos, papildinot miljardiem tonnu, kas saražoti un izmesti kopš 20. gadsimta vidus. Upes nes atkritumus pāri kontinentiem, bet poligoni pārpildās ar iepakojumiem, kas izmantoti vien dažas minūtes, bet sadalīsies gadsimtiem. Savvaļas dzīvnieki norij plastmasas maisiņus, zvejas rīkus un mikroplastmasu, un pētījumi atklājuši plastmasas daļiņas pat cilvēku asinīs un plaušās. Tā ir ne tikai vides, bet arī cilvēku veselības problēma. Plastmasa var izdalīt toksiskas vielas, izjaukt ekosistēmas un veicināt bioloģiskās daudzveidības zudumu. Ja neko nemainīs, plastmasas ražošana un atkritumi līdz 2060. gadam varētu pat trīskāršoties, tāpēc rīkoties vajag tūlīt.

Daļa problēmas ir pašā plastmasas ražošanā. Jaunā plastmasa rodas kā naftas ieguves blakusprodukts. Loģiski būtu sagaidīt, ka, pasaulei pakāpeniski atsakoties no fosilajiem resursiem, šīs plūsmas apjoms saruks. Taču industrija plastmasu arvien biežāk uztver kā “plānu B” - peļņas avotu laikā, kad naftas patēriņš samazinās. Tieši tāpēc ANO sarunas par globālu plastmasas līgumu, kas 2025. gada augustā beidzās bez vienošanās, ir radījušas īpašu satraukumu: pasaule joprojām ir bez juridiski saistoša mehānisma, kas ierobežotu ražošanu un piesārņojumu. Tas padara vietējo un reģionālo rīcību vēl nozīmīgāku.

Pārstrāde nav brīnumlīdzeklis, bet tā ir viena no praktiskākajām iespējām, kas mums ir. Pārveidojot atkritumus jaunās izejvielās, pārstrāde samazina nepieciešamību pēc jaunās plastmasas, mazina emisijas un palīdz noturēt atkritumus ārpus poligoniem, upēm un okeāniem. Tā veicina arī vietējo ekonomiku: savākšana, šķirošana un pārstrāde rada darba vietas un padara piegādes ķēdes noturīgākas, mazāk atkarīgas no naftas cenu svārstībām.

Politika arī mainās šajā virzienā. ES Zaļais kurss un Aprites ekonomikas rīcības plāns paredz ambiciozus mērķus plastmasas atkritumu samazināšanai un pārstrādāta materiāla izmantošanai. Paplašinātās ražotāju atbildības (EPR) sistēmas liek uzņēmumiem uzņemties finansiālu atbildību par savu produktu dzīves ciklu, motivējot labākam dizainam un lielākam pārstrādes apjomam.

Bet pārstrāde ir atkarīga arī no katra indivīda. Tas, kā mēs šķirojam atkritumus, samazinām nevajadzīgas plastmasas izmantošanu un atbalstām aprites sistēmas, ir svarīgi. Atbildība gulstas uz politiķiem, uzņēmumiem, mājsaimniecībām un patērētājiem.

RMP uzskata, ka plastmasas pārstrāde nav tikai atkritumu apsaimniekošana — tā ir iespēja stiprināt ekonomiku, aizsargāt veselību un dabu un palīdzēt Baltijas reģionam virzīties uz ilgtspējīgāku nākotni.