Tekstila pārstrāde

Tekstils un plastmasa uzmanības centrā - ES regulējums

Jaunākie atjauninājumi:

1. Atkritumu pamatdirektīva un paplašinātā ražotāju atbildība (Extended Producer Responsibility - EPR)

• 2025.gada februārī ES vienojās par grozījumiem Atkritumu pamatdirektīvā, ieviešot obligātas EPR sistēmas tekstilam. Ražotājiem būs jāmaksā iemaksas, kuru apjoms tiks noteikts atkarībā no produktu izturības un pārstrādājamības.
• No 2025. gada 1. janvāra visām dalībvalstīm bija jānodrošina atsevišķa tekstila atkritumu savākšana. Francijā un Nīderlandē šīs sistēmas jau darbojas, bet citās valstīs - Spānijā, Itālijā, Vācijā, kā arī Baltijas reģionā - ieviešana notiek dažādos tempos.
• Mērķis ir ne tikai palielināt savāktā tekstila daudzumu, bet arī nodrošināt taisnīgu izmaksu sadali starp ražotājiem un patērētājiem.

2. Ilgtspējīgu produktu ekodizaina regula (Ecodesign for Sustainable Products Regulation - ESPR)

• Kopš 2024. gada jūlija jaunā ekodizaina regula attiecas uz gandrīz visām preču kategorijām, tostarp tekstilu un plastmasu.
• 2030. gada darba plānā prioritāte piešķirta tekstilam, mēbelēm ar augstu plastmasas saturu, riepām un matračiem.
• Plānots ieviest digitālos produktu pasi (Digital Product Passport - DPP), aizliegumus iznīcināt nepārdotus tekstila izstrādājumus un apavus, kā arī noteikumus par izturību un pārstrādājamību.
• Tekstila jomā pirmie deleģētie akti gaidāmi 2027. gadā, bet to piemērošana sāksies no 2028. gada.

3. Atbalsta platformas un rīki

• 2025.gada maijā Eiropas Komisija atklāja ES Tekstila ekosistēmas platformu – digitālu centru ieinteresētajām pusēm. Tā piedāvā informāciju par likumdošanu, finansējuma iespējām, nozares pasākumiem, kā arī vietu zināšanu apmaiņai un partnerību veidošanai.
• Profesionāļiem un uzņēmumiem tā ātri kļuvusi par būtisku resursu, lai orientētos mainīgajā ES vidē.

Kāpēc tekstila pārstrāde ir svarīga?

Katru gadu miljoniem tonnu tekstila nonāk poligonos vai tiek sadedzināti - lai gan lielākā daļa no tā vēl būtu pārstrādājama. Straujais “ātrās modes” (fast fashion) pieaugums un apģērbu kvalitātes kritums nozīmē, ka tekstila atkritumi rodas ātrāk, nekā spējam tos pārvaldīt.

Globālā līmenī mazāk nekā 1% tekstila tiek pārstrādāts atpakaļ jaunā tekstilā. Pārējais tiek izmantots zemākas vērtības produktiem, eksportēts vai vienkārši izmests. Jaunās ES prasības, piemēram, obligātās paplašinātās ražotāju atbildības (EPR) sistēmas un topošie ekodizaina noteikumi, ir paredzēti, lai mainītu šo tendenci - uzlabojot dizainu, paildzinot produktu kalpošanas laiku un uzlabojot atkritumu apsaimniekošanu. (Par šīm regulām vairāk rakstījām iepriekšējā publikācijā par ES politiku).

Bet kāpēc tekstila pārstrāde ir tik nozīmīga, un kāpēc tā būtu jāuztrauc arī mūs?

Samazina ietekmi uz vidi
Tekstila ražošana prasa milzīgus resursus. Kokvilnas audzēšanai nepieciešams daudz ūdens un pesticīdu, savukārt poliesters un citi sintētiskie materiāli tiek ražoti no fosilajiem resursiem. Pārstrāde samazina nepieciešamību pēc jaunām izejvielām, tādējādi mazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, ūdens patēriņu un piesārņojumu.

Mazina globālās nevienlīdzības
Tekstila ražošana koncentrēta dažās valstīs, bet patēriņš ir daudz lielāks Eiropā un Ziemeļamerikā. Kad apģērbi tiek izmesti, vides un sociālās izmaksas reti tiek sadalītas taisnīgi. Pārstrāde un atkārtota izmantošana var mazināt šo disbalansu, paildzinot produktu dzīves ciklu un samazinot spiedienu uz ražošanas reģioniem.

Novērš atkritumu nonākšanu poligonos un sadedzināšanā
Dabīgās šķiedras poligonos sadaloties rada metāna emisijas, bet sintētiskās šķiedras vidē nonāk mikroplastmasas veidā. Sadedzinot tekstilu, tiek atgūta daļa enerģijas, bet rodas papildu CO₂ emisijas. Pārstrāde ļauj saglabāt vērtīgās šķiedras apritē, vienlaikus izvairoties no šīm problēmām.

Atbalsta vietējo ekonomiku
Tekstila pārstrāde nav tikai par atkritumu samazināšanu - tā rada darba vietas. Savākšana, šķirošana un pārstrāde nodrošina nodarbinātību, bet atgūtās izejvielas var izmantot jaunos ražošanas procesos, stiprinot vietējo rūpniecību un samazinot atkarību no importētām izejvielām.

Tekstila pārstrāde var šķist vienkārša - vecs apģērbs kļūst par jaunu - taču patiesībā tas ir sarežģīts process ar vairākām stadijām, materiāliem un tehnoloģijām. Katrs šķiedras veids, krāsa un auduma sastāvs uzvedas citādi, tāpēc viena universāla pieeja visam tekstilam nepastāv.

Kā jau iepriekšējos ierakstos apskatījām, tekstila atkritumu apjoms pieaug straujāk nekā mūsu spēja tos pārvaldīt, un pārstrāde ir viens no galvenajiem veidiem, kā saglabāt vērtīgos resursus apritē ilgāk. Process sākas vēl pirms pārstrādes rūpnīcas - ar savākšanu un šķirošanu. Tekstila izstrādājumi tiek atdalīti pēc materiāla sastāva, krāsas un stāvokļa. Valkāšanai derīgie apģērbi tiek pārdoti atkārtoti vai ziedoti, bet pārējie nonāk pārstrādes plūsmā. Šķirošana joprojām pārsvarā notiek manuāli, taču automatizētās sistēmas strauji attīstās. Eiropā arvien plašāk tiek izmantotas optiskās un tuvinā-infrasarkanās (near-infrared - NIR) tehnoloģijas, kas ļauj dažu sekunžu laikā noteikt šķiedru veidu. Daži jaunākās paaudzes risinājumi izmanto arī mākslīgā intelekta atpazīšanas sistēmas, kas spēj noteikt audumu maisījumus, pārklājumus vai pat konkrētu zīmolu rakstus. Šīs tehnoloģijas padara šķirošanu ātrāku un precīzāku - būtisku soli efektīvai pārstrādei.

Pēc šķirošanas tekstils tiek apstrādāts pa vienu no diviem galvenajiem virzieniem - mehānisko vai ķīmisko pārstrādi. Mehāniskā pārstrāde ietver auduma griešanu vai saplosīšanu šķiedrās, kuras var izmantot jaunu dziju ražošanai vai nelobītu produktu - piemēram, izolācijas, polsterējuma vai tīrīšanas lupatiņu - ražošanai. Tomēr katrā ciklā šķiedras kļūst īsākas, un materiāla kvalitāte samazinās. Ķīmiskā pārstrāde, savukārt, sadala šķiedras molekulārā līmenī - piemēram, pārvēršot poliesteru tā sākotnējos monomēros vai atdalot celulozi no kokvilnas maisījumiem. Pēc tam šīs vielas var atjaunot gandrīz sākotnējā kvalitātē. Šīs tehnoloģijas joprojām tiek pilnveidotas, taču tām ir liels potenciāls apstrādāt sajauktus vai zemākas kvalitātes tekstilus, kurus mehāniskā pārstrāde nespēj apstrādāt.

Abas metodes prasa labi koordinētu infrastruktūru - efektīvu savākšanu, modernu šķirošanas tehnoloģiju un sadarbību starp ražotājiem, pārstrādātājiem un politikas veidotājiem. Šādu sistēmu mērogs var būt ļoti atšķirīgs: dažviet pietiek ar nelielām vietējām šķirošanas un pārstrādes iekārtām, citur tās darbojas reģionālā mērogā. Galvenais ir veidot sistēmas, kas atbilst konkrētā tirgus un nozares vajadzībām.