Kā notiek tekstila pārstrāde

Tekstila pārstrāde var šķist vienkārša - vecs apģērbs kļūst par jaunu - taču patiesībā tas ir sarežģīts process ar vairākām stadijām, materiāliem un tehnoloģijām. Katrs šķiedras veids, krāsa un auduma sastāvs uzvedas citādi, tāpēc viena universāla pieeja visam tekstilam nepastāv.

Kā jau iepriekšējos ierakstos apskatījām, tekstila atkritumu apjoms pieaug straujāk nekā mūsu spēja tos pārvaldīt, un pārstrāde ir viens no galvenajiem veidiem, kā saglabāt vērtīgos resursus apritē ilgāk. Process sākas vēl pirms pārstrādes rūpnīcas - ar savākšanu un šķirošanu. Tekstila izstrādājumi tiek atdalīti pēc materiāla sastāva, krāsas un stāvokļa. Valkāšanai derīgie apģērbi tiek pārdoti atkārtoti vai ziedoti, bet pārējie nonāk pārstrādes plūsmā.

Šķirošana joprojām pārsvarā notiek manuāli, taču automatizētās sistēmas strauji attīstās. Eiropā arvien plašāk tiek izmantotas optiskās un tuvinā-infrasarkanās (near-infrared - NIR) tehnoloģijas, kas ļauj dažu sekunžu laikā noteikt šķiedru veidu. Daži jaunākās paaudzes risinājumi izmanto arī mākslīgā intelekta atpazīšanas sistēmas, kas spēj noteikt audumu maisījumus, pārklājumus vai pat konkrētu zīmolu rakstus. Šīs tehnoloģijas padara šķirošanu ātrāku un precīzāku - būtisku soli efektīvai pārstrādei.

Pēc šķirošanas tekstils tiek apstrādāts pa vienu no diviem galvenajiem virzieniem - mehānisko vai ķīmisko pārstrādi.

Mehāniskā pārstrāde ietver auduma griešanu vai saplosīšanu šķiedrās, kuras var izmantot jaunu dziju ražošanai vai nelobītu produktu - piemēram, izolācijas, polsterējuma vai tīrīšanas lupatiņu - ražošanai. Tomēr katrā ciklā šķiedras kļūst īsākas, un materiāla kvalitāte samazinās.

Ķīmiskā pārstrāde, savukārt, sadala šķiedras molekulārā līmenī - piemēram, pārvēršot poliesteru tā sākotnējos monomēros vai atdalot celulozi no kokvilnas maisījumiem. Pēc tam šīs vielas var atjaunot gandrīz sākotnējā kvalitātē. Šīs tehnoloģijas joprojām tiek pilnveidotas, taču tām ir liels potenciāls apstrādāt sajauktus vai zemākas kvalitātes tekstilus, kurus mehāniskā pārstrāde nespēj apstrādāt.

Abas metodes prasa labi koordinētu infrastruktūru - efektīvu savākšanu, modernu šķirošanas tehnoloģiju un sadarbību starp ražotājiem, pārstrādātājiem un politikas veidotājiem. Šādu sistēmu mērogs var būt ļoti atšķirīgs: dažviet pietiek ar nelielām vietējām šķirošanas un pārstrādes iekārtām, citur tās darbojas reģionālā mērogā. Galvenais ir veidot sistēmas, kas atbilst konkrētā tirgus un nozares vajadzībām.

RMP redz tekstila pārstrādi kā nozari, kur inovācijas satiekas ar praktiskumu. Lai gan jaunās tehnoloģijas piesaista uzmanību, panākumus nodrošina to efektīva integrācija reālos ražošanas un atkritumu apsaimniekošanas procesos. Baltijas reģionā mērķis nav mēroga palielināšana kā pašmērķis, bet gan efektīvas un savstarpēji sasaistītas sistēmas, kas ļauj tekstilu izmantot pēc iespējas ilgāk.

Nākamajā ierakstā pievērsīsimies tam, kā notiek plastmasas pārstrāde - un kāpēc šī materiāla pārvaldība rada savus unikālos izaicinājumus un iespējas.