No savākšanas līdz pārstrādei: tekstilizstrādājuma ceļš cauri Eiropai

Līdz šim esam aplūkojuši, kāpēc savākšana un šķirošana ir vieni no lielākajiem izaicinājumiem tekstilizstrādājumu pārstrādē. Bet kas īsti notiek ar tekstilizstrādājumu pēc tam, kad tas atstāj mūsu garderobi? Pretēji izplatītajam priekšstatam, ceļa galā nav vienas "pārstrādes rūpnīcas", kur nonāk visi tekstilizstrādājumi. Tā vietā katrs apģērbs kļūst par daļu no sarežģīta savācēju, šķirošanas centru, transporta uzņēmumu, pārstrādātāju, ražotāju un citu iesaistīto pušu tīkla - un līdz nākamajam izmantošanas veidam var šķērsot pat vairākas valstu robežas.

Kopš 2025. gada janvāra visām ES dalībvalstīm ir jānodrošina tekstilizstrādājumu atsevišķa savākšana. Izaicinājuma mērogs ir ievērojams - 2022. gadā ES radīja aptuveni 6,94 miljonus tonnu tekstilatkritumu, taču atsevišķi tika savākti tikai nepilni 15% mājsaimniecību tekstilatkritumu. Atlikušie 85% nonāca kopā ar nešķirotiem sadzīves atkritumiem, kas ievērojami apgrūtina to atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi.

Tas, kas notiek pēc savākšanas, dažādās valstīs būtiski atšķiras. Dažās valstīs ir izveidota ievērojama vietējā šķirošanas un pārstrādes kapacitāte, savukārt citas lielākā mērā paļaujas uz pārrobežu sūtījumiem tekstilizstrādājumu šķirošanai, atkārtotai izmantošanai vai turpmākai pārstrādei. Tāpēc Eiropā neveidojas viena vienota tekstilizstrādājumu pārstrādes sistēma, bet gan valstu un reģionālo sistēmu tīkls, kas arvien vairāk sadarbojas pāri robežām.

Pēc savākšanas tekstilizstrādājumi reti nonāk uzreiz pārstrādes uzņēmumā. Vispirms tie nonāk šķirošanas centros, kur tiek novērtēts katrs izstrādājums. Vai tas ir piemērots atkārtotai izmantošanai? Vai to var pārstrādāt jaunās šķiedrās? Vai to būtu lietderīgāk izmantot neausto materiālu ražošanā? Vai arī tas ir sasniedzis sava lietderīgā kalpošanas laika beigas? Atbildes uz šiem jautājumiem nosaka ne tikai piemērotāko pārstrādes tehnoloģiju, bet bieži arī to, uz kuru valsti tekstilizstrādājums dosies tālāk.

Dažādi Eiropas reģioni ir specializējušies dažādos šīs sistēmas posmos. Piemēram, Nīderlandē un Polijā ir izveidota ievērojama tekstilizstrādājumu šķirošanas kapacitāte - Eiropas Vides Aģentūra lēš, ka ikgadējā šķirošanas kapacitāte šajās valstīs ir attiecīgi aptuveni 200 000 un 300 000 tonnu. Itālijai ir ilgstoša pieredze tekstilizstrādājumu mehāniskajā pārstrādē, savukārt citos Eiropas reģionos tiek ieguldīts automatizētās šķirošanas un šķiedru identificēšanas tehnoloģijās. Vienlaikus Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, tostarp Baltijas reģions, attīsta atsevišķas savākšanas sistēmas un meklē iespējas veidot lielāku vietējo pārstrādes kapacitāti.

Šāda tekstilizstrādājumu pārvietošanās pa Eiropu nav nejauša. Pārstrādes uzņēmumi bieži ir ļoti specializēti, un nevienai valstij šobrīd nav tādu tehnoloģiju un kapacitātes, lai uz vietas pārstrādātu visu veidu tekstilatkritumus. Tāpēc materiāli tiek novirzīti uz uzņēmumiem, kas ir vislabāk aprīkoti konkrētā materiāla apstrādei - neatkarīgi no tā, vai runa ir par apģērbu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, kokvilnas tekstilizstrādājumu mehānisko pārstrādi, sintētisko šķiedru ķīmisko pārstrādi vai neausto materiālu ražošanu rūpnieciskiem pielietojumiem.

Arī neseni uzraudzības un kontroles gadījumi parāda, kāpēc galamērķim ir nozīme. 2026. gada jūnijā ES iestādes identificēja aptuveni 4200 tonnu tekstilatkritumu, kas tika nosūtīti no Itālijas uz Turciju. Lietā tika pārbaudīti sūtījumi, kuros bija liels akrila šķiedru īpatsvars, kā arī tas, vai saņēmējuzņēmumiem bija atbilstošas tehnoloģijas un atļaujas šo materiālu apstrādei. Šis piemērs atgādina par vienkāršu, bet būtisku principu - tekstilatkritumus nevar vienkārši nosūtīt uz jebkuru vietu, kur pieejama brīva kapacitāte. Materiāla sastāvam ir jāatbilst tā uzņēmuma tehnoloģiskajām iespējām, kurā tas tiek nogādāts.

Arī noteikumi, kas regulē šādu pārrobežu pārvietošanu, mainās. 2026. gada maijā sāka piemērot pārskatīto ES Atkritumu sūtījumu regulu, vienlaikus uzsākot jaunās Digitālās atkritumu sūtījumu sistēmas (DIWASS) darbību. Sistēmas mērķis ir padarīt atkritumu pārrobežu pārvadājumus pārredzamākus, aizstājot uz papīra balstītas procedūras ar digitālu dokumentāciju un izsekošanu. Tekstilizstrādājumu pārstrādes sistēmā, kas arvien vairāk balstās uz materiālu pārvietošanu starp specializētiem uzņēmumiem, labāka izsekojamība var palīdzēt padarīt šīs plūsmas kontrolētākas un pārskatāmākas.

Savienots Eiropas tīkls sniedz skaidras priekšrocības. Dažādi reģioni var specializēties, dalīties ar zināšanām un novirzīt materiālus uz tehnoloģijām, kas tiem ir vispiemērotākās. Vienlaikus tekstilizstrādājumu transportēšana lielos attālumos rada gan ekonomiskās, gan vides izmaksas. Tāpēc, pārstrādes tehnoloģijām attīstoties, daudziem reģioniem ir iespēja attīstīt arī vietējo savākšanas, šķirošanas un pārstrādes kapacitāti - samazinot nevajadzīgu transportēšanu un vienlaikus saglabājot vērtīgus materiālus tuvāk vietai, kur tie radušies.

RMP uzskata, ka tekstilizstrādājumu pārstrādes nākotne ir meklējama Eiropas sadarbības priekšrocību apvienošanā ar reģionālās aprites ekonomikas iespējām. Eiropas specializētais pārstrādes tīkls ļauj reģioniem izmantot tehnoloģijas un zināšanas, kas tiem var nebūt pieejamas uz vietas, savukārt spēcīgāka reģionālā infrastruktūra var samazināt transportēšanu, uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti un radīt jaunas vietējās iespējas. Baltijas reģionam tas nozīmē attīstīt kapacitāti, kas ļauj vairāk materiālu - un vairāk to vērtības - saglabāt tuvāk to izcelsmes vietai, vienlaikus saglabājot saikni ar plašāku Eiropas pārstrādes tīklu.